Sen,sen neesmu šo lapu skatījusies...

Mūsu ģimene

Mūsu ģimene nebija parasta.Kopš sevi atceros,tētis un mazais Jānītis nav un it kā nav nekad bijuši musu ģimenē.Mamma bija galvenā saimniece un galvenā apgādniece gan mums trijiem bērniem,Vitoldam (1935.2.V),Stefānijai (1937.6.III),Leontīnai,t.i,man 1941.25.X),gan arī tēta māsām,Jadvigai un Martai,kuras bija vecmeitas,un dzīvoja turpat tēva mājās.Nekādas dalīšanās,nekādu citādu tiesību uz kaut ko mūsu mājās nevienam nebija - visi kopā un tikai tā,un visu laiku tā bija mana ģimene.
Par tēti es daudz domāju,sapņoju,kā būtu,ja viņš būtu,bet reizēm arī domāju,ka tas būtu visai savādi,jo viss jau likās ir tā kā vajag būt.Vēlākos gados gan domas šinī ziņā mainījās...
Tā kā biju mazākā ģimenē kopš Jānīša nebija,visi mani mīlēja un žēloja. Tēvamāsa Marta mums visiem trijiem bija krustmāte,liekas,ka viņa man dažreiz bija arī kas vairāk,gandrīz kā otra māte.
Kas mums adīja zeķes?Krustmāte.Kas šuva lelles un rokassomiņas? Krustmāte.Kas vadāja uz ticības mācībām? Krustmāte.Uz skolu pirmajā dienā 1.klasē arī mani pavadīja krustmāte.
Mamma vairāk bija aizņemta saimniecības darbos,vēlāk kolhoza darbā,mājām un bērniem laika bija mazāk.Pa starpām lauku darbiem viņa vēl paspēja aust un šūt,cik vien bija tādas vajadzības,vairāk gan citiem par pusvelti nekā sev.
Tēvamāsas mīlēja mūs,bet mammu ne visai.Sākumā,kad mēs vēl bijām pavisam maziņi,mammai viņas pat ir daudz darījušas pāri,jo mamma viņām bija svešs cilvēks,kas ienācis ģimenē.Vēlāk gan tas izmainījās ļoti lielā mērā.Abas tēvamāsas pat strīdējās mammas dēļ,jo katra gribēja būt kopā ar mammu vairāk,piemēram,kura ies reizē ar mammu uz baznīcu,ja kāda iemesla dēļ nevarēja iet visas reizē...

Ģimene

Augšā no kreisās Jadviga, Marta.
Priekšā sēž mamma (Tekla), viņai klēpī mana māsa Stefānija, tētis(Jānis), viņam klēpī Vitolds, vecmamma-tēta māmma Zuzanna, kura nomira 2 gadus pirms manas dzimšanas.

Pirms manis

Mamma ar tēti apprecējusies samērā vēlu, jau 30 gados /īpaši, ja ņem vērā, ka mammas māte apprecējusies 16 gados.../
Toreiz populāras bijušas tā sauktās vakarēšanas. Garajos rudens un ziemas vakaros jaunieši sapulcējušies kādā no mājām. Meitas strādājušas kādu rokdarbu, bet puiši, pa lielākai daļai, tikai triekuši jokus un stāstījuši visādus notikumus, katrs centies meitu acīs izskatīties gudrāks, atjautīgāks, drosmīgāks.
Mans tētis bijis kluss, nelielījies un neplātījies kā vairums citu, bet nosēdies mammas tuvumā un vērojis viņu. Uzrunāts vienmēr mazliet kautrīgi pasmaidījis un lietišķi atbildējis.
Pamazām tomēr ir tuvojies mammai un pēc kāda laika arī izteicis bildinājumu.
Mamma teikusi, ka viņai ir jāizvada dzīvē jaunākās māsas un jāizaudzina brālis, jo māte sen mirusi, un viņai kā vecākajai meitai tas jādara.Tētis teicis, ka viņš gaidīs, cik vajag, tikai lai viņa neiet pie cita.
Sākumā mammai tētis nemaz nav paticis. Ne mazākās domas, ka viņi varētu būt pāris! Paticis, ka viņš ir tāds kluss un prātīgs, bet nepaticis, ka tumšmatains un vispār...nekā sevišķa.
Reiz mamma redzējusi sapni , it kā viņa un mans tētis stāvējuši uz lidmašīnas spārna un it kā taisījušies lidot. Īstenībā mamma nekad lidmašīnu nebija pat tuvumā redzējusi. Šo savādo sapni viņa rītā izstāstījusi savam tēvam.Tēvs teicis:"Piemini, meit, manus vārdus, tu ar viņu apprecēsies." Mamma saskaitusies: "Ja mani nomirušu piesietu pie dēļa un gribētu noguldīt Jānim blakus, es aizskrietu ar visu dēli. "Tēvs pasmaidījis, nogrozījis galvu un teicis, lai tik pārliecināti vis nerunājot...
Gājis laiks, nākusi patikšana. Mamma vēlāk stāstīja, ka nez kāda mīlestība no viņas puses nebijusi. Ja tāda radusies, tad tikai vēlāk, kad jau bērni dzimuši.Vai vispār radusies? Viņa nezināja teikt, vienkārši viņš bijis SAVS.Ja kādās godībās mammas radi vai draugi ielūguši viņu vienu, tēti nē, mamma lapni atcirtusi: "Ja nav vajadzīgs Jānis, tad man arī tur nav ko darīt!"
Varbūt tomēr mīlēja...

Pirmās atmiņas.

Pati pirmā sevis un pasaules apzināšanās miglā tīta...Varbūt tā,ka mamma kaut ko ,mīļi dudinādama,tin drēbītēs? Kaut kas klusi ņerkst un spirinās.Mamma saka,ka nu mums ar māsu būšot katrai savs brālītis,lielais brālis māsai un šis,Jānītis,man.
Pēc tam atceros tikai sevi skumji sakām: "Nu,vot,mozais Mokuceits i nūmyra,itys vīn Pekss palyka."Mamma šad tad,pārtinot Jānīti,viņu sauca par Mokucīti,bet lielo brāli Vitoldu dažreiz sauca par Peksi.
Man pašai likās,ka esmu kaut ko varen gudri pateikusi.

Jānītis nodzīvoja tikai pus gadiņu.Mammai mazulīša nāve noplēsa sirds gabaliņu...

Pēc mēneša nomira tētis.

Kāpēc!?Kāpēc es tēti nevaru atcerēties?! Pat ne mazāko epizodi,kas saistītos ar viņu! Bet viņš taču vēl bija,kad Jānītis piedzima un kad Jānītis nomira!
Neatceros ne brālīša,ne tēta bēres.

Es bijusi tēta vismīļākais bērns.Jau slimības gultā viņš nekad neiebildis pret manu kūleņošanu ap viņu,kamēr ārsts nav aizliedzis"bērnu laist klāt" - drošības labad. Tētim bija dilonis. Līdz aizliegumam es mīlējusi pie tēta gultā spēlēt paslēpšanos.Noslēpjoties aiz tēta un saucot:"Tu-tū!" Pēc tam izslienoties ar priecīgu: "Te!"
Tētis bez pretestības ir pieņēmis savu likteni.Viņš zinājis,ka jāmirst,bet raizējies tikai par to,kā mamma viena spēs mūs izaudzināt,kā tiks galā ar saimniecību,kas nebija nekāda lielā,taču vienas sīkas sievietes pleciem tomēr,tomēr...
Par mani viņš teicis:"Ja man būtu vara,šo bērnu es ņemtu līdzi."Mamma par to dusmojusies.Tētis ticēja,ka dzīve pēc nāves nebeidzas,tikai ir citur un citāda.
Kad tētis gulējis zārkā,es kliegusi un spraukusies mammai no klēpja prom,lai laiž pie tēta"tu-tū - te!"

Mans laiks...

Kamēr nezini pasauli,sirds ir mierīga un laimīga,vienalga,esi bagāts vai nabags,vesels vai slims,ar vai bez vecākiem,jo nav ar ko salīdzināt,un bērnībā nekas smags nav ilgi,ne skumjas,ne asaras...
Tagad man liekas,ka esmu tik sena,tik ļoti,ļoti sena,ka manas bērnības notikumi jau ietinušies tādā kā teiksmainā plīvurā.Viss it viss bija citādāk.Ne labāk,ne sliktāk,jo to nemaz nevar salīdzināt ar šodienu.
Kad man tagad uz brīdi nodziest elektrība vējainā laikā vai notiek kāds remonts karstā ūdens padeves sistēmā,mana piere jau kļūst domīga:"Hmmm,nez,cik ilgi tas būs,cerams,ka ne pārāk ilgi..."

Sākumā es pat nezināju,kas tā elektrība,arī vēlāk,kad jau pilsētā redzēju gaišās spuldzītes,man ne prātā nenāca,ka tā varētu būt visur,arī mājās,kur es dzīvoju.

Mūsu Greišļu /oficiālais nosaukums"Bērziņi"/māju mūžs pagāja bez elektrības.Kad tā jau tika pieslēgta kaimiņu mājās,mūsmāja jau drīz tika nojaukta,jo tanī vairs neviens nedzīvoja...

Pārdomas...

Kad ilgstoši esi viens,liekas,ka domas atnāk no kaut kurienes,bieži vien kaut kas sen aizmirsts,dažreiz kaut kāds risinājums problēmām, it kā ausī iečukstēts...Dzīve ir mīkla.Mēs paši sev esam mīkla.Mani gan kaitina,gan sāpina strīdi par lietām,kas ir tik plašas un neatklātas,piemēram,ticības un neticības jautājumi.
Cik liela nozīme ir valodai! Ja kaut kādu domu uzrakstu,īpaši necenšoties pēc pateizām zīmēm un vārdu izvēles,kā likts,rodas pārpratumi.