Pati pirmā sevis un pasaules apzināšanās miglā tīta...Varbūt tā,ka mamma kaut ko ,mīļi dudinādama,tin drēbītēs? Kaut kas klusi ņerkst un spirinās.Mamma saka,ka nu mums ar māsu būšot katrai savs brālītis,lielais brālis māsai un šis,Jānītis,man.
Pēc tam atceros tikai sevi skumji sakām: "Nu,vot,mozais Mokuceits i nūmyra,itys vīn Pekss palyka."Mamma šad tad,pārtinot Jānīti,viņu sauca par Mokucīti,bet lielo brāli Vitoldu dažreiz sauca par Peksi.
Man pašai likās,ka esmu kaut ko varen gudri pateikusi.
Jānītis nodzīvoja tikai pus gadiņu.Mammai mazulīša nāve noplēsa sirds gabaliņu...
Pēc mēneša nomira tētis.
Kāpēc!?Kāpēc es tēti nevaru atcerēties?! Pat ne mazāko epizodi,kas saistītos ar viņu! Bet viņš taču vēl bija,kad Jānītis piedzima un kad Jānītis nomira!
Neatceros ne brālīša,ne tēta bēres.
Es bijusi tēta vismīļākais bērns.Jau slimības gultā viņš nekad neiebildis pret manu kūleņošanu ap viņu,kamēr ārsts nav aizliedzis"bērnu laist klāt" - drošības labad. Tētim bija dilonis. Līdz aizliegumam es mīlējusi pie tēta gultā spēlēt paslēpšanos.Noslēpjoties aiz tēta un saucot:"Tu-tū!" Pēc tam izslienoties ar priecīgu: "Te!"
Tētis bez pretestības ir pieņēmis savu likteni.Viņš zinājis,ka jāmirst,bet raizējies tikai par to,kā mamma viena spēs mūs izaudzināt,kā tiks galā ar saimniecību,kas nebija nekāda lielā,taču vienas sīkas sievietes pleciem tomēr,tomēr...
Par mani viņš teicis:"Ja man būtu vara,šo bērnu es ņemtu līdzi."Mamma par to dusmojusies.Tētis ticēja,ka dzīve pēc nāves nebeidzas,tikai ir citur un citāda.
Kad tētis gulējis zārkā,es kliegusi un spraukusies mammai no klēpja prom,lai laiž pie tēta"tu-tū - te!"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru