Kamēr nezini pasauli,sirds ir mierīga un laimīga,vienalga,esi bagāts vai nabags,vesels vai slims,ar vai bez vecākiem,jo nav ar ko salīdzināt,un bērnībā nekas smags nav ilgi,ne skumjas,ne asaras...
Tagad man liekas,ka esmu tik sena,tik ļoti,ļoti sena,ka manas bērnības notikumi jau ietinušies tādā kā teiksmainā plīvurā.Viss it viss bija citādāk.Ne labāk,ne sliktāk,jo to nemaz nevar salīdzināt ar šodienu.
Kad man tagad uz brīdi nodziest elektrība vējainā laikā vai notiek kāds remonts karstā ūdens padeves sistēmā,mana piere jau kļūst domīga:"Hmmm,nez,cik ilgi tas būs,cerams,ka ne pārāk ilgi..."
Sākumā es pat nezināju,kas tā elektrība,arī vēlāk,kad jau pilsētā redzēju gaišās spuldzītes,man ne prātā nenāca,ka tā varētu būt visur,arī mājās,kur es dzīvoju.
Mūsu Greišļu /oficiālais nosaukums"Bērziņi"/māju mūžs pagāja bez elektrības.Kad tā jau tika pieslēgta kaimiņu mājās,mūsmāja jau drīz tika nojaukta,jo tanī vairs neviens nedzīvoja...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru