Mūsu ģimene nebija parasta.Kopš sevi atceros,tētis un mazais Jānītis nav un it kā nav nekad bijuši musu ģimenē.Mamma bija galvenā saimniece un galvenā apgādniece gan mums trijiem bērniem,Vitoldam (1935.2.V),Stefānijai (1937.6.III),Leontīnai,t.i,man 1941.25.X),gan arī tēta māsām,Jadvigai un Martai,kuras bija vecmeitas,un dzīvoja turpat tēva mājās.Nekādas dalīšanās,nekādu citādu tiesību uz kaut ko mūsu mājās nevienam nebija - visi kopā un tikai tā,un visu laiku tā bija mana ģimene.
Par tēti es daudz domāju,sapņoju,kā būtu,ja viņš būtu,bet reizēm arī domāju,ka tas būtu visai savādi,jo viss jau likās ir tā kā vajag būt.Vēlākos gados gan domas šinī ziņā mainījās...
Tā kā biju mazākā ģimenē kopš Jānīša nebija,visi mani mīlēja un žēloja. Tēvamāsa Marta mums visiem trijiem bija krustmāte,liekas,ka viņa man dažreiz bija arī kas vairāk,gandrīz kā otra māte.
Kas mums adīja zeķes?Krustmāte.Kas šuva lelles un rokassomiņas? Krustmāte.Kas vadāja uz ticības mācībām? Krustmāte.Uz skolu pirmajā dienā 1.klasē arī mani pavadīja krustmāte.
Mamma vairāk bija aizņemta saimniecības darbos,vēlāk kolhoza darbā,mājām un bērniem laika bija mazāk.Pa starpām lauku darbiem viņa vēl paspēja aust un šūt,cik vien bija tādas vajadzības,vairāk gan citiem par pusvelti nekā sev.
Tēvamāsas mīlēja mūs,bet mammu ne visai.Sākumā,kad mēs vēl bijām pavisam maziņi,mammai viņas pat ir daudz darījušas pāri,jo mamma viņām bija svešs cilvēks,kas ienācis ģimenē.Vēlāk gan tas izmainījās ļoti lielā mērā.Abas tēvamāsas pat strīdējās mammas dēļ,jo katra gribēja būt kopā ar mammu vairāk,piemēram,kura ies reizē ar mammu uz baznīcu,ja kāda iemesla dēļ nevarēja iet visas reizē...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru