Mamma ar tēti apprecējusies samērā vēlu, jau 30 gados /īpaši, ja ņem vērā, ka mammas māte apprecējusies 16 gados.../
Toreiz populāras bijušas tā sauktās vakarēšanas. Garajos rudens un ziemas vakaros jaunieši sapulcējušies kādā no mājām. Meitas strādājušas kādu rokdarbu, bet puiši, pa lielākai daļai, tikai triekuši jokus un stāstījuši visādus notikumus, katrs centies meitu acīs izskatīties gudrāks, atjautīgāks, drosmīgāks.
Mans tētis bijis kluss, nelielījies un neplātījies kā vairums citu, bet nosēdies mammas tuvumā un vērojis viņu. Uzrunāts vienmēr mazliet kautrīgi pasmaidījis un lietišķi atbildējis.
Pamazām tomēr ir tuvojies mammai un pēc kāda laika arī izteicis bildinājumu.
Mamma teikusi, ka viņai ir jāizvada dzīvē jaunākās māsas un jāizaudzina brālis, jo māte sen mirusi, un viņai kā vecākajai meitai tas jādara.Tētis teicis, ka viņš gaidīs, cik vajag, tikai lai viņa neiet pie cita.
Sākumā mammai tētis nemaz nav paticis. Ne mazākās domas, ka viņi varētu būt pāris! Paticis, ka viņš ir tāds kluss un prātīgs, bet nepaticis, ka tumšmatains un vispār...nekā sevišķa.
Reiz mamma redzējusi sapni , it kā viņa un mans tētis stāvējuši uz lidmašīnas spārna un it kā taisījušies lidot. Īstenībā mamma nekad lidmašīnu nebija pat tuvumā redzējusi. Šo savādo sapni viņa rītā izstāstījusi savam tēvam.Tēvs teicis:"Piemini, meit, manus vārdus, tu ar viņu apprecēsies." Mamma saskaitusies: "Ja mani nomirušu piesietu pie dēļa un gribētu noguldīt Jānim blakus, es aizskrietu ar visu dēli. "Tēvs pasmaidījis, nogrozījis galvu un teicis, lai tik pārliecināti vis nerunājot...
Gājis laiks, nākusi patikšana. Mamma vēlāk stāstīja, ka nez kāda mīlestība no viņas puses nebijusi. Ja tāda radusies, tad tikai vēlāk, kad jau bērni dzimuši.Vai vispār radusies? Viņa nezināja teikt, vienkārši viņš bijis SAVS.Ja kādās godībās mammas radi vai draugi ielūguši viņu vienu, tēti nē, mamma lapni atcirtusi: "Ja nav vajadzīgs Jānis, tad man arī tur nav ko darīt!"
Varbūt tomēr mīlēja...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru